Nav laiks šaubīties

Eiropai aktīvāk jāatbalsta demokrātiju arābu valstīs – tas ir tās interesēs.

Kad cilvēki izgāja Tunisijas ielās, Francija piedāvāja prezidentam Zine-el-Abidinam Ben Ali bruņotu palīdzību. Kad tauta piepildīja Kairas laukumus, Itālija nosauca Hosni Mubaraku par gudru vadītāju. Bet, kad Tripoles ielās sākas īsti slaktiņi, Čehu Republikā paziņoja, ka Kaddafi režīma krišana kļūs par katastrofu, Malta iestājās par Lībijas suverenitātes aizsardzību, bet Itālija paziņoja, ka protesti novedīs pie islama emirāta formēšanas. Ar katru sacelšanos arābu pasaulē kaut kāda Eiropas valsts, nekavējoties nolems nostāties ne tajā pusē. Tomēr nav brīnums, ka Eiropas Savienība nesteidzas piesaukt autoritāros režīmus ieklausīties demokrātisko pārmaiņu prasībās un izvairīties no nemieru cietsirdīgas apspiešanas. Kad pienāca laiks rīkoties, Eiropa parādīja sevi no vēl sliktākas puses. Tā iesaldēja agresoru aktīvus tikai pēc tam, kad tiem izdevās aizbēgt no savas valsts vai demisionēt.          

Kaddafi bombardēja no gaisa savu tautu, tomēr, nesekoja nekavējošas sankcijas no ES puses (ES apturēja tirdzniecības attiecības un paziņoja par to, ka “pieņems arī citus mērus”). Pat Arābu Līga – pasaulē lielākais avtokrātu klubs apturēja Lībijas dalību. Eiropas kara kuģi un lidmašīnas bija pilnīgā kara gatavībā, bet ne tam, lai palīdzētu lībiešiem, bet lai neielaistu bēgļus un imigrantus Eiropā vai, lai izvestu eiropiešus no konflikta zonas.  

Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko var uzdot jautājumu, kāpēc viņu un viņa oficierus Eiropa sodīja, kas iesaldēja viņa kontus un aizliedza pārvietošanos pa Eiropas Savienības teritoriju. Galu galā viņš tikai viltoja vēlēšanu rezultātus, sasita protestētāju galvas un arestēja opozīciju. 

Varbūt vēl vienkārši pāragri. Eiropai vajadzēja vairākus mēnešus, lai pieņemtu sankcijas pret Baltkrieviju. Bez tam, aiz Eiropas “muguras” bagāta impērijas ambīciju vēsture arābu pasaulē, iespējams, tāpēc Eiropas valstīm nav jāiejaucas dažādās savstarpējās ķildās. Tāpat nav izslēgts, ka Eiropa baidās. Provocējot esošo režīmu sabrukumu, tie apdraud savus pilsoņus, kas var nokļūt tur ķīlniekos. Un tomēr nav grūti neieraudzīt, ka daudzas Eiropas valstis lielākā mērā norūpējušās par reģiona stabilitāti, nevis par demokrātijas izplatību tur. Nu ko, tagad tur nav ne vienas, ne otras. Patiesībā, protestējošie, visdrīzāk neievēroja paziņojumus no ES. Vieglas sankcijas nevarēs ietekmēt diktatoru darbības, kas izmisīgi cenšas noturēties pie varas. Viss, kam tie derīgi, tas ir, kalpot kā piemērs citiem arābiem, kas vēro notikumu attīstību no malas. Eiropā precīzāk jāapzīmē savu pozīciju un jānostājas to pusē, kas cenšas nomest savus tirānus. Sākumam pietiekami vismaz nedarīt muļķīgas kļūdas.

Daudz nopietnāka pārbaude Eiropas diplomātijai ilgtermiņa perspektīvā būs tās palīdzība drošu demokrātisku režīmu izveidošana Ziemeļāfrikas valstīs. Eiropai bagāta pieredze šajā jomā, tā jau ne reizi vien palīdzēja reformēt totalitāros režīmus. Autrumeiropas demokratizācija vēl nav pabeigta, bet tā jau ir piemērs tam, kādus rezultātus var panākt ar “maiga spēka” palīdzību. Iestāšanās ES perspektīva ilgu laiku kalpoja kā lielisks ārpolitikas instruments. Tomēr visi mēģinājumi pavirzīt reformas pierobežu valstīs, kam nav iespējas kļūt par Eiropas daļu, kā likums, beidzās neveiksmīgi. Eiropas Savienības "kaimiņu politika", kuras realizācija sākās 2003.gadā, virzīta uz “draugu loka” izveidošanu, paplašinot priekšrocības, tādas, kā pieeja vienotam tirgum apmaiņā pret ekonomiskām un politiskām reformām. Idejas būtība ciešā sadarbībā ar kaimiņiem, kas var izmantot visas priekšrocības, “izņemot Eiropas institūtus”. 

 
Bet ES nav ar ko lielīties, neskatoties uz iztērētajiem miljardiem Euro. Baltkrievija ir pēdējais totalitārais režīms Eiropā, Ukraina arī vairs neskatās uz to pusi ar iepriekšēju pietāti, arābu-izraēliešu konflikts palicis neatrisināts, bet Ziemeļāfrika līdz pēdējam laikam bija diktatoru jūgā. ES austrumos aktīvāk nodarbojās ar politisko reformu virzību, kas daļēji, atbilda bijušā sociālisma savienības valstu pieprasījumiem. Bet dienvidos Eiropa sakoncentrējās tikai uz ekonomiskiem attīstības aspektiem; uz šiem reģioniem aiztek līdzekļu “lauvas daļa” “kaimiņu politikas” ietvaros. Nikolā Sarkozī godkārīgais projekts ar nosaukumu “Vidusjūras valstu savienība”, politisks klubs, ko skāra paralīze vēl pašā savas eksistences sākumā, 2008.gadā tikai sekmēja arābu monarhu un “prezidentu uz visu mūžu” uzplaukumu.        

Stabilitātei Eiropā bija svarīgākā loma vairāku iemeslu dēļ: mierīga arābu-izraēliešu līguma saglabāšana, cīņa ar džihadu, masu iznīcināšanas līdzekļu samazināšana, naftas un gāzes piegāžu aizsardzība, masu imigrācijas uz Eiropu apturēšana. Šīs bažas pilnībā skaidras un attaisnojamas. Eiropā ir darīšanas ar tiem kaimiņiem, kas tai ir – citu nav. Bet tā izdarījusi kļūdu, zaudējot ticību to spējai uz pārmaiņām. Tagad, kad arābu pasaule uzsāk pārmaiņas no iekšienes, eiropiešiem arī jāmaina savu politiku. Ketijai Eštonei, ES ārpolitikas vadītājai, ir daudz piedāvājumu: vācieši apgalvo, ka ES atbalstam (ieskaitot tirdzniecības barjeru noņemšanu) jābūt orientētam uz demokrātiskām reformām. Itālija vēlas sniegt vairāk bonusus par mierīgiem un ātriem pārkārtojumiem, ieskaitot savstarpējo attiecību pārskatīšanu ar Tunisiju un Ēģipti un jauno imigrācijas vadības sistēmu. Francija, Spānija un vēl četras valstis iestājas par izdevumu palielinājumu dienvidos, kā arī Vidusjūras valstu Savienības paplašināšanu uz atvieglotiem noteikumiem vai bez noteikumiem vispār.

Atcerieties 1989.gadu. Komunisma laikmeta beigas kļuva Eiropai par lielu prieku. Diktatoru krišana dienvidos tāpat būs liela dāvana, kaut gan pārejas process šajā reģionā būs daudz sarežģītāks. 1989.gadā, kad sabruka padomju režīms, cilvēkus no Austrumeiropas valstīm piesaistīja rietumu dzīvesveids. Arābu pasaulē viss nedaudz citādi. Tur cilvēki jau sen nav apmierināti ar Rietumu kundzību, kamēr 2011.gada protesti par brīnumu gandrīz nav saistīti ar islāmistiem, anti-imperiālistiem un pat anti-izraēliešu noskaņojumiem. Bet viss vēl priekšā, īpaši, ja Eiropa turpinās būt pārāk delikāta ar ienīstiem valdītājiem. Protesti atbrīvoja Eiropu no nepieciešamības izdarīt izvēli starp stabilitāti vai demokrātiju, starp personiskajām interesēm un vērtībām. Stabilitātes vairs nav, bet intereses un vērtības palikušas. Tādā veidā, ir tikai viena izeja – pieņemt tos, kas tiecas uz demokrātiju un palīdzēt tiem.

Sagatavots pēc The Economist materiāliem