Procentu likmes dilemma

Eiropas Centrālā banka vēlas visiem pierādīt, cik tā stipra un kategoriska. Dienā, kad Portugāle vērsās pie ES pēc palīdzības, ECB paaugstināja likmi – pirmo reizi gandrīz trīs gadu laikā.

Tomēr paaugstināšana pārāk nenozīmīga, lai kaut cik ietekmētu situāciju, tās nepieciešamība – zem liela jautājuma. Izdarot pirmo soli monetārās politikas pastiprināšanai, Centrālā banka skaidri lika saprast: Eirozonai vēl tālu līdz problēmu atrisināšanai. ECB norūpējusies, cīnoties ar inflāciju. Bet euro ir valūta, ar kuru jārēķinās. Vismaz, baņķieri cerēja aiznest līdz tirgiem tieši tādu vēstījumu. Un, tomēr neticams ir tas, ka Frankfurtes bankai izdosies palēnināt cenu pieaugumu. Pat pēc paaugstināšanas procentu likme arvien paliek ļoti zema – 1.25%.  

Uz doto momentu trīs faktori traucē pāriet uz patiesi stigriem antiinflācijas mēriem:

• Valsts parāda krīzes padziļināšana;
• ECB iekšējā struktūra;
• inflācijas spiediens pasaules līmenī.

Sāksim ar parādu krīzi. Lēmums par likmes paaugstināšanu tika pieņemts tieši tajā dienā, kad Portugāle saprata, ka tālāk vilkt nedrīkst un vērsās pie ES pēc palīdzības. Valstij, tāpat kā Īrijai un Grieķijai, nebija iespējas piesaistīt finansēšanu kapitāla tirgū pēc saprātīgām likmēm. Tagad investori apspriež Spānijas perspektīvas. Vai tā būs nākamā? 

Stihisks ugunsgrēks Eirozonā

Ja krīzes liesmas sāks bez kontroles pārmesties uz citām valstīm, reģions būs ļoti smagā stāvoklī. Iespējams, naudas, kas atlikusi stabilizācijas fondā, nepietiks, lai glābtu no nelaimes Spāniju, tomēr, pārējām valstīm jau nebūs ar ko rēķināties. Ja parādu problēmas sāksies citās valstīs ar analoģiskiem parādu līmeņiem, t.i., Itālijā un Beļģijā, Eirozona būs bezpalīdzīga stihijas priekšā. Tieši šis drūmais notikumu attīstības scenārijs ļoti uztrauc ECB vadību. Ja tie paaugstinās uzskaites likmi pārāk augstu, tad var nejauši “nosmacēt” tikko sākušos ekonomiskās atjaunošanās procesu, tā pastiprinot budžeta problēmas valstīs ar augstu parāda līmeni. Tie ir ne tik vienkāršas izvēles priekšā. Pārāk ātra procentu likmes paaugstināšana apdraud ECB neatkarību ilgtermiņa perspektīvā. Ja Atēnu, Dublinas un Lisabonas budžeta problēmas un iespējams, citu valstu, padziļināsies, ECB būs spiesta atkal iejaukties un sākt valsts obligāciju pirkšanu.

Līdzīga intervence – kā kauls baņķieru kaklā. Tā liks apšaubīt Centrālās bankas neatkarību un liks tai aktīvāk cīnīties ar inflāciju. Bet tiem var nebūt cita izvēle, jo visu pārējo institūtu Eirozonā rokas un kājas tiks cieši sasaistītas. (Nesen saskaņotais stabilitātes nodrošināšanas Eiropas mehānisms stāsies spēkā tikai 2013.gadā, tā kapitāls sastādīs tikai 500 mljrd.euro – ne pārāk dāsni).     

Slikti jaunumi Vācijai

Esot tādos apstākļos, ECB varēs paaugstināt procentu likmes ļoti lēnām un pakāpeniski. Eirozonas stiprajām ekonomikām – tas nav labākais jaunums. Īpaši Vācijai, kurai, no iekšējo ekonomisko noteikumu redzes viedokļa gribētos daudz stingrāku monetāro politiku. Ķīles ekonomikas institūts Vācijas ziemeļos nesen publicējis lietišķajā žurnālā vadītājiem sava pētījuma rezultātus, kurā tas nonācis pie secinājuma, ka, ja ECB monetārā politika ņēmusi vērā tikai Vācijas intereses, procentu likmi vajadzētu paaugstināt līdz 3% un pat augstāk īsā termiņā. Bet valūtas padome neparedz ieviest dažādas likmes atsevišķām valstīm. Tādā veidā, zemas likmes stimulē ekonomikas pieaugumu un, atbilstoši, inflāciju. Sarežģījumus, kas saistīti ar ekonomisko diverģenci otrais faktors: ECB iekšējā struktūra tikai padziļina.

Eiropas Centrālā banka – tas ir ļoti sarežģīts organisms, kas slikti padodas vadībai. Nevienā citā pasaules Centrālajā bankā nav tik liela vadības padome. ECB vadības sastāva padomē ir 23 cilvēki, tāpēc tā vairāk līdzīga parlamentam, nevis šauri specializētam izpildorgānam. Un nekur vairāk samērā neliela izpild-padome no 6 cilvēkiem neatskaitās Centrālo banku vadības priekšā 17-valstīs, kas ietilpst Eirozonas sastāvā. Tostarp, šie Centrālo banku vadītāji vadās no politiskās un ekonomiskās situācijas pie sevis dzimtenē. Rezultātā, kopējās intereses bieži aiziet otrajā plānā. Par savu spēju daudz-maz ciešami funkcionēt tādos apstākļos ECB ir parādā savam vadītājam Žanam-Klodam Trišē (francūzim) un galvenajam ekonomistam Jurgenam Starkam (vācietim) – tie prot pārliecināt un neakcentē uz personīgo. Tie veiksmīgi veic aizkulišu darbu un izstrādā kopējo pozīciju ECB vadības padomes dažādo biedru starpā. Līdz pēdējam laikam tiem izdevās nodrošināt vienprātību, un iegūt atbalstu ne tikai bankas iekšienē, bet arī Eirozonas dalībvalstīs. Bet vienprātība balstīti uz kompromisiem.          

Rast kopējo valodu būs grūtāk

Pieaugošā ekonomiskā diverģence un parādu krīzes pastiprināšanās – problēmas, kas stāsies ceļā savstarpējai sapratnei Bankas kuluāros, īpaši pēc tam, kad Trišē pametīs savu amatu. Ļoti apšaubāmi, vai varēs tā pārņēmējs tik pat labi veikt Bankas vadības funkcijas un menevrēt starp dažādiem mērķiem (cenu un finansu stabilitātes nodrošināšana), starp Eirozonas interesēm kopumā un atsevišķu valstu interesēm. Pilnīgi iespējams, ka nākotnē ECB vadošā padome varēs nonāk pie vienota viedokļa tikai pie minimāla kopēja rādītāja. Tādos apstākļos par konsekventu un precīzi formulētu monetāro politiku nevar būt ne runas.

Trešais faktors, kas rada problēmas Eiropā – tā ir pasaules inflācijas dinamika. ASV, Japānas, Lielbritānijas un vairāku attīstošos valstu Centrālās Banka turpina ieguldīt milzīgas summas kapitāla tirgos, lai uzturētu likviditāti. Šī skaidru līdzekļu plūsma rada izejvielu cenu pieaugumu. Nav izslēgts, ka tuvākajā laikā attīstīsies tendence palielināt darba algas. Ķīnā tas jau notiek.      

Maz ticams, ka ECB pratīs pilnībā norobežot Eirozonu no inflācijas. 1970-tajos gados Vācija nevarēja paveikt to, kaut gan tad tai bija sava valūta – vācu marka – neatkarīgā centrālā banka un samērā zema savstarpējā atkarība no citu valstu ekonomikām. Tad gada inflācijas pieauguma vidējie tempi 10 gadu periodā bija 5%. Neaugsts rādītājs, salīdzinājumā ar citām rietumu valstīm, tādām kā Itālija, Lielbritānija un ASV, bet ne pēc vācu standartiem. ECB lepojas ar to, ka 12-gadu euro pastāvēšanas vēsturē tai izdevies noturēt inflācijas pieaugumu. Vidēji, tā nepārsniedza 1.97%, bet Vācijā – 1.5%. Kā attīstīsies notikumi tālāk? Šaubas te īsti vietā. Ar kādām grūtībām būs jāsastopas Eirozonai nākotnē? Dzīve rādīs.

Sagatavots pēc Project Syndicate materiāliem