Augstākās proves (raudzes) argumenti

Izmisīgi mēģinājumi izskaidrot nesaudzīgo zelta cenu pieaugumu. Kāds bija pārliecināts, ka “vēršu” tirgus sabruks, kad zelta cena nonāks līdz 1000dolāriem par unci. Kāds naivums! Tagad lētāk par 1500 šo dārgmetālu jau nenopirkt.

Zeltu var uztvert dažādi: kā barbaru pagātnes atliekas, kas kļuvušas par spekulācijas objektu; kā drošu kapitāla saglabāšanas veidu; kā aizsardzību no hiperinflācijas; kā glābēju finansu un ekonomisko krīžu gadījumam; vai pat, kā Ķīnas un Indijas atdzimšanas pazīmi. “Vēršu” trendu zelta tirgū var izskaidrot dažādi faktori. Skaidrs viens, šī parādība nav no īstermiņa skaita. No 2002.gada vidējie cenu pieauguma tempi zeltam bija skaitāmi divzīmju skaitļiem (tikai 2005.gadā tie pazeminājās līdz 8.7%). Un tomēr, zelta tirgus grafikos pagaidām nav klasiskā burbuļa pazīmju, kad pieauguma tempiem jāpalielinās (lūk, sudraba tirgū jau vērojams kaut kas līdzīgs). Tomēr ir viena trauksmaina pazīme - pieaugošā privāto investoru dalība zelta tirgū. Pēdējais “vēršu” zelta tirgus sasniedzis augstāko punktu 1980.gadā, tad spekulanti uzpirka juvelierizstrādājumus un monētas pa mazumcenām. Šodien tiem ir iespēja pirkt biržas fondus (ETF), kas piedāvā ienākumu, kas piesaistīts zelta cenai. Kā parādīts grafikā, vislielākajam ETF uz zeltu piemīt zelta rezerves, kas nepiekāpjas Centrālo banku zelta rezervēm.

Vēl viena spekulatīvā burbuļa pazīme – novērtējuma pamata izmaiņa. Dotkomu akcijas tika novērtētas tādos nemateriālos terminos kā “cena par klikšķis”. Šeit sākas problēmas. Zelts nenes peļņu un neformē naudas plūsmas, tāpēc taisnīgu cenu noteikt sarežģītāk. Daži piedāvā izmantot zelta pirktspēju attiecībā uz pirmās nepieciešamības precēm, tādām, kā pārtikas produkti un enerģija. Uz 1986 gada sākumu par zelta unci varēja nopirkt 12 naftas barelus – tagad ap 13. Pirktspēja attiecībā uz kviešiem pēdējā gadsimta ceturtdaļā pieaugusi vairāk, bet vēl arvien zemāka, kā gadu atpakaļ. Tomēr visbiežāk zelta novērtējumam izmanto to pašu veco labo dolāru. Tādā veidā dolāra spēks, ticams, saistīts ar uzticības zudumu papīra valūtai. Agrāk spēcīgā valūta bija nacionālais lepnuma priekšmets, šodien atradīsies tikai dažas valstis, kas nav gatavas attiekties no tās. Centrālās bankas pazeminājušas procentu likmes praktiski līdz nullei, uzpūta savas bilances (un, atbilstoši, monetāro bāzi), pērkot valsts obligācijas vai uzpērkot personisko valūtu (Japāna, Šveice). Šveices valūta tradicionāli skaitās spēcīga un droša. No 2010.gada sākuma zelta cena frankos pieauga par 17%. Atcerieties, ka līdz 1971.gadam vairākuma valūtu kursi bija balstīti uz zeltu vai sudrabu. Šajā kontekstā Šveices franks devalvējās. 1930-tajos vai 1960-tajos tas tiktu uztverts kā krīzes sākums.                    

Pēc vairāku komentētāju viedokļa, uzticības zudums papīra naudai ir nozīmīgs tikai inflācijas pieauguma apstākļos. Tomēr attīstītās valstīs inflācijas rādītāji neizsauc trauksmi.

Ekonomikā ir daudz neizmantotu jaudu, un nekādu inflācijas spirāles pazīmju. Valsts obligāciju tirgus tāpat neuztraucas attiecībā uz cenu spiedienu. Un, atkal, ja Centrālās Bankas kļuvušas par lieliem spēlētājiem valsts obligāciju tirgū, vai rentabilitāte atspoguļo “reālo tirgus” situāciju? Bankas pērk obligācijas savas valūtas politikas ietvaros vai ar mērķi iekļaut rentabilitāti un ienākumu pazeminājumu, nevis savas peļņas paaugstināšanu. Aktuāla paliek arī augstu izejvielu cenu problēma. Indekss, kas sastādīts uz 33 vienādi-suspendēto izejvielu aktīvu bāzes par periodu no 1902. –2002.g. kritās par 70% reālajā izteiksmē. Par pēdējiem 9 gadiem izdevās atgriezt visus zaudējumus. Kā likums, “sprādziena” pieprasījumu uz izejvielām izskaidro ar attīstošos valstu aktivitāti. Ņemot vērā, ka izejvielas ļoti ietekmē inflācijas rādītāju šajās valstīs, var pieņemt, ka Ķīnas un Indijas investori pērk zeltu cenu fiksēšanas mērķiem. Ja noskaidrosies, ka burbulis formējas Ķīnā (nevis zelta tirgū), un, galarezultātā, tas plīsīs, tad cenām uz izejvielām (tai skaitā arī zeltam) strauji jākrītas. Bet, ja tas nenotiks, dārgmetālu tālākā sadārdzināšanās būs attaisnota.       

Sagatavots pēc The Economist materiāliem