Ko darīt pie Eirozonas sabrukšanas

Pasaulē lielākais fonds PIMCO izpētīja, kas notiks gadījumā, ja tiks realizēts Eiropas krīzes sliktākais scenārijs. Par to ziņo Finmarket.ru.

Vienas vai vairāku valstu izeja no Eirozonas vai savienības sabrukšanas risks vairākiem valūtas blokiem pieaug, bet investoriem jau bīstami to ignorēt. Vēl pirms pusgada šī iespēja likās neticama, bet tagad to atzinuši jau augstākajā politiskajā līmenī – Angela Merkele un Nikolā Sarkozī nav pārliecināti vai Grieķija paliks Eirozonā.

Investoriem jau laiks aizdomāties par darbību plānu gadījumā, ja sabruks Eirozona, iesaka pasaulē lielākā obligāciju vadības fonda PIMCO vice-prezidents Mailzs Bredšovs. Šis plāns būs lietderīgs pat, ja eiro pārdzīvos krīzi. Bredšovs atklāj 19.gs.britu premjerministra Bendžamina Dizraeli citātu: „Es ceru uz labāko, bet gatavs sliktākajam”.    

Eksperts piedāvā savu personisko Eirozonas sabrukšanas seku prognozi:

Neaizmirstiet: lai kas arī notiktu, risku pieaugums Eiropā izpaudīsies prēmijas palielinājumā par veselas rindas aktīvu risku, piemēram, attiecībā uz suverēnām obligācijām. No tā var izvairīties, ja samazina kredītrisku vai pērk nosacīti bez-riska aktīvus. Bet saprast, kādi aktīvi Eirozonā ir droši, ne tik viegli. 

Piemēram, ja Eirozonā būs politika, kas virzīta uz investoru uzticības paaugstināšanu, tad vācu Bundesbankas obligāciju drošums, kas uzņemsies uz sevi ievērojamu risku daļu, pasliktināsies.

Eiro zonā investoriem jāmeklē alternatīvas valsts parādiem, iekļaujot aģentūras, vietējās valdības un nodrošinātās obligācijas. Tām ir valsts bondiem līdzīgi kredīta raksturojumi, bet tie piedāvā daudz augstākus ienākumus. Jāņem vērā arī tas risks, ka krīze pārmetīsies uz citām valdībām, kā arī pašus Eiropas valūtas riskus. Visbeidzot, lielas nenoteiktības tirgū dēļ, ir saprātīgi palielināt vai daudzveidot savus ieguldījumus ar skaidras naudas vai augstas likviditātes instrumentu palīdzību.   

Kā valsts var attiekties no vienotas valūtas?

- Lisabonas vienošanās, kas regulē valsts atrašanos Eiropas Savienībā neparedz attiekšanos no vienotās valūtas, bet ļauj valstij iziet no ES.

- Valsts varētu iziet no Eirozonas vienpusējā kārtā, laužot vienošanos par ES vai esot piekrišanai un potenciālajam atbalstam no citu savienības partneru puses.

- Pirmajā gadījumā, iespējamas daudz lielākas nopietnas ekonomiskās sekas, bet otrais variants nozīmē ilgstošas politiskās pārrunas.

- Kaut gan valsts pēc likuma nevar būt „padzīta” no Eirozonas, Eiropas politiķi varētu padarīt tālāku šādas valsts esamību Eirozonā ļoti apgrūtinošu.

Ir daudz dažādu Eirozonas sabrukuma scenāriju:

- Grieķija, kurai, iespējams, ar laiku pievienosies Īrija un Portugāle, varētu atstāt eiro un atjaunot savu valūtu.

- Pilnīga eiro pazušana un visu 17 Eirozonas valstu atgriešanās pie savām nacionālām valūtām.

- Tāpat ir starpposmu variants, pie kura notiks valstu, kas ietilps Eirozonā, stingra atlase, piemēram, tā saucamais „Ziemeļu bloks”, kas sastāv no valstīm ar līdzīgu ekonomiku. Tajā neietilps Spānija un Itālija.

Ir noteikti signāli tam, ka valsts ir gatava iziet no Eirozonas: iekšpolitikā parādās tā dedzīgi piekritēji, ilgstoša ekonomikas stagnācija ar augstu un pastāvīgi pieaugošu bezdarbu, ilgstošas sabiedriskās nekārtības, ilgstoša kapitāla aizplūšana un pieaugoša citu Eirozonas valdību nevēlēšanās sniegt ekonomisko atbalstu kvo-statusa saglabāšanai.  

Izejas no Eirozonas sekas: 

- Valsts, kas izstājas no Eirozonas, kompānijas nevarēs aizņemties ārējā tirgū.

- Korporācijas, kas gūst peļņu vietējā valūtā, bet maksā parādus eiro, var bankrotēt.

- Valdības var ieviest kapitāla kustības kontroli, kā arī paaugstināt nodokļus vai ieviest citus mērus aktīvu un kompāniju peļņas daļas izņemšanai. Tas ietekmēs arī starptautiskās kompānijas – tās nepieciešams daudz rūpīgāk apgūt.

- Atteikšanās no eiro novedīs pie citu aizņēmēju kredītu riska, pat to, kas atrodas ārpus valsts, kas pametusi Eirozonu. 

 - Valsts izeja no Eirozonas radīs citu valstu atteikšanai no valūtas precedentu, kam jau ir krīze vai, kuras nonāks tajā nākotnē.

Eirozona pārvēršas no valūtas savienības zonā ar fiksētiem valūtas kursiem, pie tam jebkurā momentā kursu piesaiste vienam pie otra var tikt sagrauta.