ECB (Eiropas Centrālā Banka) jāpaplašina savu redzesloku

Cik pareizs būs lēmums par likmes paaugstināšanu tagad, kad apmēram 70% Eirozonas valstu ir bēdīgā ekonomiskā stāvoklī? 

Anglijas Banka nosaukta ne visai pareizi, spriežot pēc visa, rīkojas tieši tā, kā vajadzīgs. ECB pareizs nosaukums, bet tas, galarezultātā rīkojas nepavisam adekvāti tai. Protams, nav viegli par to runāt, bet Anglijas Banku, iespējams, vajadzētu nosaukt par “Lielbritānijas Centrālo Banku” vai kaut kā tā. Galu galā, Mervins Kings un viņa kolēģi no Tridnidl street domā un rūpējas par ekonomiskiem apstākļiem (un problēmbankām) ne tikai Anglijā, bet arī Skotijā, Velsā un Ziemeļ-Īrijā. Bez tam, uz divdesmit sterliņu mārciņu banknotēm ko drukā Anglijas Banka, attēlots Ādams Smits, slavenais skotu ekonomists. Tādā veidā, valdība cenšas izvairīties no apvainojumiem Anglijas favorītismā. Centrālo Banku pasaulē diplomātija bieži ne mazāk svarīga, kā lēmumi par procentu likmēm.    

Eiropas Centrālai Bankai nevajag rūpēties par visām Eiropas valstīm, vismaz tāpēc, ka ne visas valstis lieto eiro. Tomēr pieņem, ka tā ņems vērā visu Eirozonas valstu vajadzības un domās par pieņemamo lēmumu sekām katrai no tām. Tomēr, ja atcerēties Žana-Kloda Triše vārdus par nepieciešamību “būt uzmanīgam”, kas ECB valodā nozīmē uzskaites likmes paaugstināšanu nākamajā sēdē, piespiedu kārtā sāksi šaubīties par to, ka Bankas vadība seko šim principam. Varbūt to vajadzētu nosaukt par Lielo Vācijas Centrālo Banku vai vienkārši Bundesbanku?

No praktiskā redzes viedokļa tas ir ļoti vienkārši. Galu galā, uz doto momentu esošā Bundesbanka – ne vairāk kā Frankfurtes ECB filiāle. Pārcelt pasta adresi no Kaiserštrases, kas tikai divu soļu attālumā no Frankfurtes sarkano lukturu ielas (amizanta kaimiņbūšana Centrālai Bankai) uz Vilhelm-Einšteinštrasi, kur Bundesbankas bargā ēka ar savu izskatu jau piesauc askētismu un jebkādu atņemšanu. Ja Bundesbankas vadība būtu pie “stūres” un lemtu jautājumu tieši no Vācijas interešu pozīcijas, nepieciešamība paaugstināt likmi būtu acīmredzama.

Vācijas ekonomikā ir uzplaukuma periods. Rūpnieciskās ražošanas apjoms strauji aug, lietišķie pētījumi norāda uz optimistisku biznesa skaņojumu, eksports – valstij, kas attīstās - pieaug, bezdarbs samazinās, ne tikai pēc vācu standartiem, bet arī salīdzinājumā ar ASV darba tirgu, bet inflācija un darba algu līmenis pieaug. Ņemot vērā izejvielu un energonesēju cenu eskalāciju, vācu monetārās stabilitātes sludinātājiem ir pamats prasīt CB politikas stingrību.

Pagaidām Vācija tīksminās pavasara saules staros, pārējā Eiropā līst lietus un brāzmains vējš. Vācijā bezdarbs 7% līmenī – tas ir labi, bet citām Eiropas valstīm apstākļi veidojas ne tik veiksmīgi.          

Neņemot vērā Vāciju, vidējais bezdarba rādītājs reģionā pārsniedz 11% (ņemot vērā Vāciju, tas turas ap 10%). Pagājušajā gadā vācu ekonomikas pieauguma tempi bija 3.6%, pat neskatoties uz neveiksmi ceturtajā kvartālā. Francija auga uz pusi lēnāk, Itālija – tikai par 1%, bet Spānijā, Īrijā un Grieķijā tika fiksēts ekonomikas pasliktinājums (pēc Eirostata datiem). Tādā veidā, Vācija – tas, drīzāk, ir izņēmums no noteikumiem. Protams, tā ir ļoti liela ekonomika, kas atbild par 30% Eirozonas IKP. Bet cik pareizs būs lēmums par likmes paaugstināšanu tagad, kad pārējie 70% ir sliktā stāvoklī?

Vai tas ietekmēs Bankas lēmumu attiecībā uz likmēm? Iedomāsimies uz minūti, ka Skotija, Velsa, Ziemeļ-Īrija un Ziemeļ-Anglija, kas atbild par 30% britu ekonomiku, aug daudz ātrāk par pārējiem valsts reģioniem. Vai varēs Anglijas Banka pieņemt lēmumu par likmes paaugstināšanu tikai, izejot no labvēlīga stāvokļa šajos reģionos, ignorējot situāciju Londonā, dienvidaustrumos, Birmingemā un pārējās Lielbritānijas daļās? Tas nevar būt. Eirozonā, lieta ir vēl sliktāka. Procentu likmes dažādi ietekmē dažādas valstis. ECB kontrolē tikai īstermiņa likmes. Tām ir liela nozīme mājsaimniecībām Itālijā un Spānijā, kur izplatīta hipotēka ar mainīgo/peldošo procentu. Vācijas mājsaimniecībās tā paaugstināšana gandrīz nekā neietekmēs, jo tie dod priekšroku ilgtermiņa fiksētiem hipotēkas procentiem. Ja ECB, pieņemot lēmumu par likmes paaugstināšanu, vēlas palēnināt ekonomisko ekspansiju Vācijā, tas, drīzāk, būs neveiksmīgs. Pārējās Eirozonas valstis nonāks pie recesijas ātrāk, nekā vācu patērētājs sajutīs uz sevis paaugstināšanas sekas.       

Tomēr šīs grūtības tiek risinātas ļoti vienkārši. Ekonomiskos datus pa atsevišķām Eirozonas valstīm jālikvidē (vai, vismaz, jāpublicē ar lielāku novilcināšanu). Šajā gadījumā ECB nāksies novērtēt ekonomisko ainu reģionā kopumā. Tai vairs neradīsies “kārdinājums” pieņemt lēmumus, orientējoties uz atsevišķu valstu ekonomisko dinamiku. Diemžēl ar šādu reformu tuvākajā laikā var nerēķināties. Tomēr tai ir daudzas priekšrocības. Pirmkārt, valstīm nāksies korektēt savas ekonomikas ar paņēmieniem, kas arī šodien ir pilnībā likumīgi, bet liekas pilnīgi nepieņemami. Piemēram, ja perifērijas valstīm nepieciešams uzlabot savu konkurētspēju Eirozonas robežās, tām jāuztur cenas un algas līmenī, kas zemāks par reģiona līmeni kopumā. Tas nozīmē, ka citās valstīs cenām un algām jāpieaug ātrāk, nekā vidēji reģionā. Citiem vārdiem, Vācijai nāksies samierināties ar inflāciju virs 2%, lai ECB varētu uzturēt kopējo inflāciju 2% līmenī vai zemāk. To nav tik sarežģīti izdarīt, nepieciešams, lai Vācija pārtrauktu publicēt savus datus par inflāciju, samierinoties ar lokālo nekulturālumu Eirozonas labā.

Bet, vai vācieši, kas “ieciklējušies” uz cenu stabilitāti, atbalstīs šo ideju? Jāšaubās. Bet, lai Eirozona varētu normāli funkcionēt, valstīm nāksies samierināties ar to, ka tās nevar patstāvīgi regulēt savu inflāciju. Viss, ko tie var – t.i., nest savu ieguldījumu cenu stabilitātē kopējā Eiropas līmenī. Šajā gadījumā, labāk koncentrēties uz kopējiem datiem Eirozonā un “neieciklēties” uz dinamiku konkrētās valstīs. Vienā jomā tas jau noticis. Tagad nevienam neienāk prātā spriest par naudas masu Vācijā, Francijā un Itālijā, jo visas šīs valstis izmanto eiro, kas brīvi šķērso robežas Eirozonas iekšienē.

Varbūt jānovērtē inflācijas riskus caur naudas masas prizmu – šie dati nav pakļauti nacionālo interešu ietekmei. M3 gada pieauguma tempi Eirozonā tagad pārsniedz 1.5% - tas ir ļoti zems rādītājs, kas spējīgs likt veclaicīgu uzskatu cilvēkiem no Bundesbankas prasīt likmes pazemināšanu, nevis paaugstināšanu. Ja man uzticētu sekot inflācijai Eirozonā, es “neieciklētos” uz vācu ekonomiku, bet uztrauktos par kopējo ekonomisko situāciju, kas tagad ir tāla no ideāla.         

Sagatavots pēc The Independent materiāliem