Izglābt Eiropu

Vai Euro ir pienācis kaut soli tuvāk krīzes beigām? Eiropas līderi sola tuvākajā laikā izstrādāt komplekso mēru paketi ne tikai krīzes beigām, bet arī euro stabilitātes saglabāšanai. Diemžēl maz ticams, ka viņiem tas izdosies, tā kā vairākums mēru, ko paredz pakete, par ko jau bija paziņots, virzīti uz cīņu ar krīzes simptomiem, nevis ar galvenajiem iemesliem.

Vācijas kanclere Angela Merkele taisnīgi pasvītro, ka jārunā nevis par “euro krīzi”, bet par “parādu krīzi”. Pat precīzāk būtu, ja viņa teiktu, ka šī krīze saistīta ar valsts un banku parādu. Tomēr tiešās sekas tādam definējumam ir nepieciešamība meklēt šīs parādu problēmas risinājumus, t.i., maksātnespējīgo valstu un maksātnespējīgo banku problēmas. Diemžēl nekādi darbi šajā svarīgajā jomā nenotiek. Jauni sarežģīti ekonomiskās politikas koordinēšanas mehānismi, kas pārsvarā ir Eiropas Savienības dienas kārtībā, iespējams, sekmētu to, lai liktu Eirozonas dalībvalstīm ieviest daudz racionālāku politiku savu ekonomiku konkurētspējas paaugstināšanai un finansu pozīciju nostiprināšanai.

Tomēr jāatzīmē, ka vēl nesen Īrija un kaut kādā mērā Spānija skaitījās spilgti konkurētspējīgu ekonomiku piemēri, kas radījušas rekordlielu skaitu darbavietu. Tāpēc apšaubāmi, ka daudz rūpīgāka ekonomiskās politikas koordinēšana ļaus izvairīties no jaunu burbuļu izveidošanās. Pie bumu rašanās citos sektoros grūti būs noturēties, lai nepateiktu “šoreiz viss citādi”. Jebkurā gadījumā finansu tirgi ne ļoti uztraucas par nākamo politikas koordinēšanas koncepciju Eirozonā. Tiem jāzina, kādi mēri tiks pieņemti, lai iznīcinātu pārlieku parādu šodien. Bet, kāpēc parādu problēmām, kas ir valstu ekonomikās, ko parasti sauc “par perifēriju”, jābūt tādai nozīmei finansu tirgiem? Grieķijai, Īrijai un Portugālei, kas tagad balansē uz bankrota robežas, nākas mazāk par 6% Eirozonas ekonomikas. To problēmām nebūtu liela nozīme, ja Eiropas finansu sistēma būtu stabila. Perifēriju parāda krīze pārvērtās sistēmu krīzē tādēļ, ka Eirozonas finansu sistēma cieši savstarpēji saistīta vai pārāk vāja.

Ņemot vērā finansu tirgu savstarpējo saiti vienotā valūtas zonā, vājums kaut kādā vienā “stūrī” izplatās pa visu sistēmu, ko nav iespējams stabilizēt, kamēr netiks novērstas galvenās vājās puses.

Eiropā nav vienota orgāna, kam piemīt finansu resursi, kas nepieciešami sistēmas kopumā stabilizācijai. Tādi resursi pastāv nacionālajā līmenī, tomēr to izmantošanu nosaka tīri valstu apsvērumi un intereses. Citiem vārdiem: Eiropai ir problēma, kas saistīta ar kopēju darbību trūkumu. Pieredze rāda, ka darboties kopā Eiropas līderiem var likt tikai asa krīze. Tomēr 2008.gada rudenī pasaules krīzes pik virsotnē Eirozonas valstu vadītāji neaizdomājās par vienota fonda izveidi banku glābšanai. Tieši pretēji, tie apmierinājās ar valsts mēru paketi nacionālo banku sistēmu stabilizācijai pa soļiem.                   

Saistību summa izrādījās iespaidīga un sasniedza 20% no IKP. Tomēr vienotības ilūzija izrādījās neilga. Pasākumu realizācija, tika īstenota nevienmērīgi, pie tam dažas valstis tā neko arī neuzsāka. Eiropas finansu tirgu galvenās vājās puses, ieskaitot nepietiekami kapitalizētas bankas vadošajās valstīs, netika novērstas un sistēma nevarēja izturēt otro krīzes vilni, ko provocēja uzticības zudums perifēriju valstīm finansu tirgos. Cīņai ar Grieķijas un Īrijas krīzēm ES izsniedza tām jaunus kredītus. Tomēr maz kas tika izdarīts finansu sistēmas spējas izturēt jebkuru būtisku defoltu nostiprināšanai. Vienīgais mēģinājums šajā virzienā ir stresa-testu publikācija 2010.gada jūlijā, ko veica vairāk kā 90 lielākajām ES bankām. Tomēr šis gadījums vēlreiz parādīja, kas ir jāgaida, ja trūkst visai ES vienots orgāns, kas kontrolētu sistēmu stabilitāti. Katram nacionālajam uzraudzības orgānam ir stimuls tam, lai pārliecinātos – “mūsu bankas drošas”- pat, ja daudzām iestādēm ir tikai nenozīmīga kapitalizācija un tādā veidā pavājina sistēmu kopumā.    

Tas, cik dotā iestāde uzticīga, kļuva acīmredzams 2010.gada novembrī, kad noskaidrojās, ka praktiski visa Īrijas banku sistēma, kas reabilitēta jūnijā – bankrotējusi.

Tirgus dalībnieki nolēma, ka tas tāpat var attiekties uz īru valdību, kurai palīgā bija jānāk Eiropas Stabilizācijas Fondam (EFSF). "Euro krīze" var beigties tikai, kad parādu problēmas Eiropas perifērijā neapdraudēs Eirozonas kopējo finansu sistēmas stabilitāti. Tas prasīs pieņemt vairākus mērus kā, piemēram, daudz augstākas prasības attiecībā uz kapitālu valsts parāda gadījumā, reāla stresa banku testēšanu un EFSF pilnvaru paplašināšanu, lai fonds tāpat varētu rekapitalizēt bankas, nevis vienkārši glābt valstis.

Svarīgākais uzdevums – nodrošināt sistēmu finansu stabilitāti. Tieši tam jābūt pirmajā vietā dienas kārtībā Eiropas Padomei, nevis rūpīgi izstrādātiem ekonomiskās politikas koordinēšanas mehānismiem vai grandioziem konkurētspējas nodrošināšanas projektiem. 

Daniels Gross – Eiropas politikas apguves centra direktors

Sagatavots pēc Project Syndicate materiāliem